Arhīvu dokumenti liecina, ka no tagadējā Tukuma novada administratīvās teritorijas (2021. gada robežās), uz attāliem Padomju Savienības novadiem deportēti 343 cilvēki, no tiem 113 Tukuma pilsētas iedzīvotāji jeb viena trešā daļa no visiem deportētajiem. Vagonos pavisam tika ievietotas 232 sievietes, bērni un veci cilvēki. Vilciena sastāvs ar dzimtenes nodevēju ģimenes locekļiem sāka kustību no Tukums II dzelzceļa stacijas 1941. gada 16. jūnija vakarā un 17. jūnijā pārbrauca Latvijas robežu. Visi 111 vīrieši, kas bija spēka gados, bija nodalīti no ģimenēm un ievietoti atsevišķos vagonos, ko atkabināja no ešeloniem pie Urāliem un novirzīja uz stingra režīma labošanas darbu nometnēm pie Vjatkas upes jeb VJATLAG.
Lai atainotu notikušā traģismu, trūkst vārdu, jo teju puse (46%) no visiem 14. jūnijā aizturētajiem un varmācīgi deportētajiem tagadējā Tukuma novada teritorijas iedzīvotājiem palika Sibīrijā uz visiem laikiem.
Tukuma muzejā glabājas unikālas rakstiskas liecības par šo traģēdiju. Tās ir vēstules, kuras VJATLAGā ieslodzītie un Krasnojarskas apgabalā nometinātie rakstīja uz bērza tāss un sūtīja tuviniekiem vai draugiem. Pavisam saglabājušā piecas vēstules uz bērza tāss, ko rakstījuši 1941. gada 14. jūnijā deportētie novadnieki, tostarp divas Tukuma advokāta Kārļa Kalevica vēstules no VJATLAGa un divas vēstules, ko rakstīja Novostroikas ciemā nometinātās sievietes: Emīlija Auguste Jākobsone un Gražina Gaidiene. Tukuma muzejs glabā arī Lilijas Binavas-Binaus dzejā rakstītu dzīvesstāstu, kas tapis uz būdas sienām un vēlāk pārrakstīts uz bērza tāss.
Tie visi ir ļoti reti sastopami vēstures dokumenti, kas raksturo izsūtīto dzīvi Sibīrijā. Politieslodzītajiem bija ierobežotas tiesības sazināties ar tuviniekiem, turklāt kara apstākļos trūka papīra un rakstāmpiederumu. Īpaši emocionāla ir Lilijas dzeja, kurā atspoguļojas gan pazemojuma pilnais un garais brauciens lopu vagonā kopā ar mazajiem bērniem un neziņa par to, kur palikuši vīri, gan dzeramā ūdens, pārtikas, medikamentu un Sibīrijas apstākļiem piemērota apģērba un apavu trūkums, gan arī likteņa biedru atbalsts un jaunas draudzības saites, kas palīdzēja pārvarēt neizsakāmi smagos dzīves apstākļu
Skaitļi ir bezkaislīgi un tie pierāda, ka 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kurās no Latvijas uz Sibīriju izsūtīja 15424 cilvēkus, bija noziegums. No visiem viena ceturtā daļa bija lauksaimnieki un aizsargu organizācijas biedri, viena piektā daļa – skolēni. No visiem 81,27% bija latvieši, 11,70% – ebreju tautības iedzīvotāji. Deportēja arī citu tautību ļaudis – poļus, baltkrievus, vāciešus.
Tukuma muzejs saistībā ar 14.jūnija piemiņas pasākumiem piedāvā:
- Iepazīt digitālo izstādi “Vēstules nākotnei”, kurā ietverta informācija par visām UNESCO Latvijas nacionālajā reģistrā iekļautajām vēstulēm uz bērza tāss, Tukuma pilsētas vēstures muzejā “Pils tornis” (Brīvības laukumā 19a, Tukumā) Informācija: 25622131, pilstornis@tukumamuzejs.lv;
- Noskatīties videofilmu “Pazudinātās paaudzes stāsti. Sibīrija” https://www.youtube.com/watch?v=DV38f8hb_oc Tukuma muzeja youtube kontā;
- Apstāties pie vides objekta “Vārti no pagātnes uz nākotni” (Brīvības laukumā 19a, Tukumā) un apskatīt virtuālo izstādi par priekšmetiem, kas glabājas Tukuma muzejā;
- Iedziļināties vēstuļu tekstos un represēto cilvēku likteņos, lasot grāmatu: Agrita Ozola. “Sibīrijā tapušas vēstules uz bērza tāss”, ko izdevis Tukuma muzejs, 2018.
Informāciju apkopoja:
Egita Volinska
Tukuma muzeja
Komunikācijas nodaļas vadītāja p.i.
Tālr.: (+371) 20247001
E-pasts: pr@tukumamuzejs.lv