Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu Atbalsta un pašizaugsmes programmas “Palēciens” saturā, jauniešu mērķa grupas raksturojumā, kā arī jauniešu ieguvumos.
Atbalsta un pašizaugsmes programma “Palēciens” Tukuma pašvaldībā tiek nodrošināta no 2018. gada, kad pirmie jaunieši saņēma šo sociālo pakalpojumu.
Pakalpojuma saturs tika veidots, lai sasniegtu jauniešus, kuriem ir zema motivācija līdzdarboties savas situācijas uzlabošanā, jauniešus, kuriem jau ir izveidojušās multiplas sociālās problēmas un nepieciešams ilgtermiņa atbalsts, kā arī jauniešus, kuri ir neērti, protestē, nepakļaujas sabiedrības pieņemtajām uzvedības un attieksmes normām.
Pakalpojuma mērķis ir veicināt Tukuma novadā dzīvojošu sociālās atstumtības riskam pakļauto jauniešu sociālo integrāciju un mazināt sociālās atstumtības riskus, nodrošinot 20 sociālajam riskam pakļautiem jauniešiem vecumā no 13 līdz 18 gadiem Atbalsta un pašizaugsmes programmu “Palēciens” (turpmāk – programma). Programma tika attīstīta pakāpeniski, sākotnēji programmā uzņemot astoņus jauniešus. Pašlaik šis skaits ir pieaudzis līdz divdesmit jauniešiem programmā. Kopumā programmā ir piedalījušies vairāk nekā simts jaunieši no Tukuma novada.
Vēlos sākt ar trīs anonīmiem jauniešu stāstiem, jauniešu vārdi mainīti.
Dzintars, 15 gadi
“Līdz 10. gadu vecumam dzīvoju kopā ar mammu un tēti. Mājās bieži bija strīdi starp vecākiem, dažreiz atceros tika lietots alkohols. Kad man bija 11 gadi, mamma no ģimenes aizgāja, es paliku ar tēti. Mamma attiecības ar mums nevēlējās uzturēt. Sazvanījāmies reti, ja es pats viņai piezvanīju, sarunas bija īsas un virspusējas. Ejot laikam, man parādījās veselības problēmas. Nevēlēšanās kontaktēties ar apkārtējiem, grūtības mācībās, sāku kavēt skolu, apmeklēt ar vien retāk. Kļuvu noslēgts, bija grūti veidot attiecības ar apkārtējiem. Ar tēvu dzīvojām trūcīgi, jo viņš bija vienīgais pelnītājs. Lai justos nedaudz labāk, sāku pakāpeniski lietot apreibinošas vielas. Iepriekšējie draugi novēroja man uzvedības izmaiņas, kļuvu negatīvāks, klaiņoju.”
Jānis, 17 gadi
“Augu ģimenē kopā ar abiem vecākiem mammu un tēti. Mani vecāki daudz strādāja. Cik es atceros, bieži laiku esmu pavadījis viens pats. Atskatoties atpakaļ savā ģimenē, esmu juties vientuļš, nesaprasts, dažreiz nevajadzīgs. Daudz laika esmu pavadījis datora spēlēs, neejot no mājas ārā vispār. Neesmu izjutis mīlestību, atbalstu, uzmundrinājumu ikdienā, kādu labu vārdu. Ejot laikam, pakāpeniski man zuda motivācija darīt lietas, es pametu sporta treniņus, man pasliktinājās sekmes skolā, paradījās konflikti ar vienaudžiem un pieaugušajiem. Vairāk laiku sāku pavadīt ar vienaudžiem uz ielas, kur jutos pieņemts, saprasts. Neapdomīga lēmuma gadījumā, sāku veikt likumpārkāpumus un nonācu policijas redzeslokā.”
Dace, 15 gadi
“Līdz 13 gadu vecumam man šķita, ka tā būs vienmēr, man būs mana ģimene, bet vienā dienā mana situācija mainījās. Mani vecāki paziņoja, ka neesmu viņu bioloģiskā meita un tagad mēs dzīvosim savādāk. Mans tēvs izvēlējās no ģimenes aiziet un braukt strādāt uz ārzemēm. Mamma situāciju pārdzīvoja, es pati jutos vainīga, ka šāda situācija ģimenē izveidojusies. Mammai sākās veselības problēmas (depresija). Ceturtdienas pēcpusdienā, pārnākot no skolas, mamma paziņoja, ka nespēj vairs par mani rūpēties un vēlas no manis atteikties. Ejot laikam, es kļuvu neiecietīgāka, rupjāka pret apkārtējiem. Bieži gribējās nedarīt neko vai iet ārā staigāt ar draugiem. Sākās skolas kavējumi, attiecības ar mammu bija pasliktinājušās. Iesaistījos kautiņos skolā, sāku smēķēt. Bieži nenakšņoju mājās, mainījās draugu kompānijas, kas mani negatīvi ietekmēja. Jutos nederīga. Sāku veikt likumpārkāpumus.”
Šie ir trīs dažādi jauniešu stāsti, un šie jaunieši dzīvo mums līdzās. Iespējams, mūsu kaimiņi vai jaunieši, kurus satiekam nereti pulcēšanās vietās veikalos, uz ielas. Kaut gan šie stāsti ir ļoti atšķirīgi, tomēr viņiem visiem iezīmējas kas kopējs – iepriekšēja negatīva pieredze, nepietiekams atbalsts ikdienā no apkārtējiem, vilšanās pieaugušajos, prasmes un spējas risināt situāciju, vēlme pēc piederības sajūtas, problēmu daudzveidība, savu problēmu atreaģēšana sabiedrībā. Savā darbā visbiežāk saskaramies ar sekām, kuras ir izveidojušās jauniešu uzvedībā, domāšanā un attieksmē. Sabiedrībā nereti var dzirdēt negatīvus izteikumus par jauniešiem, kuri ir nonākuši likuma priekšā, izkrituši no izglītības iestādes, lieto apreibinošas vielas utml., bet jāatceras, ka šie jaunieši šādi nepiedzima, katram jaunietim ir savs stāsts, kā viņš līdz tam ir nonācis. Visbiežāk problēma ir meklējama vidē, no kurienes nāk jaunietis, un apkārtējos resursos.
Jaunieša vecumposma īpatnības, multiplās sociālās problēmas, kā arī jauniešu raksturojums norāda uz to, ka šiem jauniešiem ir nepieciešams ilgtermiņa atbalsts. Programma tiek realizēta ciešā sadarbībā ar Tukuma novada sociālo dienestu. Šī programma ir atbalsts sociālajiem darbiniekiem, jo sociālais darbinieks ir tas, kurš novirza jaunieti uz programmu. Visbiežāk jaunieši, kuri piedalās programmā, jau ir nonākuši bērnu un jauniešu tiesībsargājošo institūciju redzeslokā, kā arī sociālā dienesta redzeslokā. Tie ir jaunieši, kuriem jau identificētas dažādas sociālas problēmas, – jaunieši ar uzvedības problēmām (likumpārkāpēji, mācīšanās grūtības, negatīvisms – nemotivēta un nepamatota pretošanās apkārtējo cilvēku ietekmei, norobežošanās no apkārtējiem, agresivitāte, zagšana, klaiņošana, melošana u.c.), jaunieši ar zemu motivāciju uzlabot savu dzīves kvalitāti, garastāvokļu maiņas, depresīvs un noraidošs noskaņojums, zems pašvērtējums. Vienlaikus var minēt sociāli izolētus jauniešus ar zemām sociālajām prasmēm un iemaņām, nepietiekamu vai neesošu apkārtējo atbalstu, trūkst hobiju, intereses ārpus izglītības iestādes, nepietiekošas socializācijas iespējas lauku reģionos, izteikta nabadzība ģimenē. Sociālā darba prakse liecina, ka visbiežāk iepriekš minētās problēmas ir kombinētas vai viena otru papildinošas.
Ko ietver Atbalsta un pašizaugsmes programma “Palēciens”
Programmas pamatā ir jauniešu vajadzībās balstītas praktiskas aktivitātes, kuras veicina negatīvas uzvedības mazināšanos un sekmē pozitīvu sociālo prasmju attīstību, ņemot vērā katra jaunieša spējas, vajadzības un sociālo briedumu.
Programma sastāv no diviem posmiem – I posms seši mēneši un II posms astoņi mēneši, kopējais programmas ilgums 14 mēneši. Programmā tiek uzņemti 20 jaunieši, un grupa tiek slēgta. Tas nozīmē, ka jauni dalībnieki šai grupai pievienoties nevar.
Pirmajā programmas posmā uzsvars tiek likts uz attiecību veidošanu ar jaunieti. Svarīgi izveidot drošas, atbalstošas attiecības, un tikai tad varam ar jaunieti virzīties tālāk. Sadarbībai starp darbinieku un jaunieti ir jābūt abpusējai. Jāatzīmē, ka jaunietis programmā piedalās pēc brīvprātības principa un viens no sarežģītākajiem darbinieka uzdevumiem ir noturēt jaunieša fokusu ilgtermiņā.
Otrais programmas posms ir vērsts uz jaunieša pašizpausmi un prasmju stiprināšanu. Otro programmas posmu turpina 18 jaunieši, katra jaunieša situācija tiek izvērtēta, ņemot vērā iepriekšējo sadarbību un dinamiku, jauniešu problemātikas smagumu, pašreizējās vajadzības un jaunieša motivāciju. Programmas laikā jaunietis kopā ar mentoru iet cauri praktiskiem uzdevumiem, kuri vērsti uz jaunieša personības attīstību un sociālo problēmu mazināšanu (individuālajā līmenī un grupas kontekstā). Viens no pamata uzdevumiem – ar dažādu aktivitāšu/metožu palīdzību veidot drošas, uzticamas, veselīgas un cieņpilnas attiecības ar jaunieti ilgtermiņā, veidot drošu, veselīgu piesaisti grupai. Vidi, kurā jaunietis var attīstīt savu personību un arī kļūdīties.
Darbinieku darba laiks tiek pielāgots jauniešu iespējām un pieejamībai (tikšanās tiek plānotas savstarpēji vienojoties, jaunietis = darbinieks). Darbinieka laiks nav normēts, vajadzības gadījumā mentors jaunietim ir pieejams 24 stundas diennaktī (krīzes situācijā). Tikšanās laikā ar jaunieti tiek izmantots vides resurss – jaunietim pieņemamā, dabīgā uzturēšanās vietā, kurā notiek šīs tikšanās. Pakalpojums integrēts kopienā Tukumā (daudzdzīvokļu mājā) un nav institucionalizēts – jaunietim nav jādodas uz institūciju. Vides faktors ir nozīmīgs aspekts darbā ar jaunieti. Prakse liecina, ka jauniešiem bieži ir bail vai kauns doties uz institūcijām un lūgt palīdzību.
Metožu dažādība un daudzveidība ir viena no priekšrocībām darbā ar jauniešiem. Svarīgi izvēlēties atbilstošāko formu, kā uzrunāt, noturēt, motivēt jaunieti ilgtermiņā. Lai izvēlētās metodes kalpotu jaunietim, būtu pieņemamas un saistošas. Var minēt vienaudžu izglītotāju iesaisti, brīvprātīgo darbu, sportu kā metodi, pārgājienus, kalnu slēpošanu, laivošanu, filmas, dažādus personības izaugsmes uzdevumus, lomu spēles, refleksiju, stāstus, dažādas kārtis, mūziku u.c. Darbiniekam jāspēj jaunieti ieinteresēt un uzrunāt.
Programmā vienlaikus tiek izmantotas divas darba pieejas: individuālais atbalsts un darbs jauniešu grupās, kas ietver – individuālās konsultācijas ar jaunieti, atbalsta un izglītojošās grupu nodarbības un Piedzīvojuma izglītību (izbraucieni) un ģimenes dienas.
Individuālais atbalsts:
Tiek veidotas attiecības, noskaidrota jaunieša situācija, apzinātas vajadzības un grūtības, izvirzīti mazi, sasniedzami mērķi situācijas uzlabošanā. Jauniešu iedrošināšana un motivēšana situācijas uzlabošanā. Sniegta praktiska palīdzība jaunietim, tāpat jauniešu interešu pārstāvniecība citās institūcijās.
Grupu nodarbības:
Mācīšanās notiek caur jaunieša praktisku prasmju apgūšanu šeit un tagad, vairāk fokusējoties uz darba procesu attiecībā uz jaunieti, nevis rezultātu. Mācīšanās caur jaunu pozitīvu pieredzi, kuru vēlāk integrēt savā ikdienā. Grupu nodarbības ir mērķtiecīgas un strukturētas, visbiežāk saistītas ar kādu konkrētu tēmu, piemēram, dažādas emocijas, konfliktu risināšanas veidi, vardarbība un tās veidi, pozitīva saskarsme, atkarības, pozitīva līderība, āra prasmes u.c.
Piedzīvojuma izglītība:
Brīvā dabā organizēts mācību process, kura pamatā ir tā dalībnieku aktīva un mērķtiecīga iesaiste aizraujošās, izaicinājumiem pilnās āra aktivitātēs. Mācību galvenā doma ir apgūt zināšanas caur paša piedzīvoto. Sekmēt personisko un grupas attīstību, apgūt dzīves pamatprasmes, lai varētu darboties dabā. Grupai attīstoties, pasākuma sarežģītības pakāpe un izaicinājums pieaug. Mācību process notiek dabīgā vidē, veidojas dažādas izaicinošas situācijas, ar kurām visiem kopīgi ir jātiek galā.
Ģimenes dienas:
Jaunietis ar vecāku vai kādu no ģimenes locekļiem pavada laiku kopā, darot kopīgas lietas vai uzdevumus, iepazīstot labāk viens otru un vienkārši pavadot laiku kopā. Tie var būt kopīgi pārgājieni, ēst gatavošana, spēļu vakari, kultūras pasākumi u.c. Bieži jaunieši atzīst, ka tieši kopā būšanas ar ģimeni viņiem pietrūkst. Mentoram tas palīdz labāk izprast savstarpējās attiecības ģimenē.
Darbinieki
Programmas darbinieku komandu veido seši darbinieki – četri mentori, viens jauniešu grupu nodarbību vadītājs, Piedzīvojuma izglītības treneris, vajadzības gadījumā tiek piesaistīti citi speciālisti, piemēram, atkarības speciālists, psihologs, psihiatrs.
Strādājot komandā, viens no darbinieku uzdevumiem ir spēja pamanīt, novērot izmaiņas jauniešos, veikt regulāras izvērtēšanas ar jauniešiem. Bieži vien mūsu darbā rezultātu ir sarežģīti izmērīt. Mainīt otra cilvēka attieksmi, domāšanu, ieradumus, koriģēt uzvedības īpatnības ir ilgtermiņa process un prasa lielu pacietību no darbinieka puses. Savā darbā mēs priecājamies par mazām izmaiņām jauniešos. Jaunieša ieguvumus varētu iedalīt vairākās daļās, ko esam novērojuši savā praksē. Dažas no tām:
- Jaunieša emocionālais noskaņojums – jaunietis kļūst pārliecinātāks par sevi, tic saviem spēkiem, parādās mērķi ikdienā, apzinās savas grūtības un ir gatavs tās risināt, jūtas noderīgs, vērtīgs, apzinās sevi kā vērtību, un ir vēlme būt labākai sevis versijai. Jaunietis kļūst mierīgāks un nosvērtāks laika gaitā, saņemot sistemātisku un regulāru individuālo atbalstu. Saprot, ka viņš nav viens ar savu problēmu;
- Sociālās prasmes – jaunietis spēj lūgt un vērsties pēc palīdzības, rodas prasmes risināt situācijas un konfliktus mierīgā ceļā, kļūst patstāvīgāks un spēj pieņemt lēmumus, prasme būt grupā, uzklausīt otru un dalīties ar savu pieredzi, empātijas veicināšana ikdienā. Prasme uzticēties pieaugušajiem, kas ir svarīga un neatņemama sastāvdaļa;
- Socializācija un attiecības ar apkārtējiem – veido piederību kopienai un grupai, parādās resursi un iespēju daudzveidība, uzlabojas attiecības ģimenē un ar apkārtējiem, jaunieša sociālā situācija uzlabojas vai nepasliktinās, samazinās administratīvie likuma pārkāpumi, mazinās riski pamest izglītības iestādi un pārtraukt mācības, jaunietis kļūst pieejamāks sadarbības partneriem. Mentoram ir iespēja pamanīt citus riskus ģimenē un laicīgi reaģēt, sniegt atbalstu, piesaistīt citus speciālistus, lai problēma nepaliek smagāka un nebūtu jālemj par jaunieša izņemšanu no ģimenes.
Taču, neatkarīgi no pieļautajām kļūdām, katra jaunieša vajadzība ir būt saprastam, pieņemtam, noderīgam un atbalstītam. Tāpēc būsim atbalsts tiem, kam tas ir nepieciešams, radot jauniešos ticību un sajūtu – Es varu, man izdosies, un es ticu tev!
Nobeigumā vēlos pateikt paldies kolēģiem, kuri ikdienā strādā ar jauniešiem, paldies arī jauniešiem, kuri mums uzticas un uztic savus stāstus, paldies visiem sadarbības partneriem, īpaši vēlos izcelt Tukuma novada sociālā dienesta kolēģus un Tukuma novada pašvaldību, kuri rūpējas un atbalsta dažādas jauniešu mērķa grupas.
Biedrības “Palēciens Tev”
valdes locekle Aiga Latišenko