Latvijas Republikas simtgades atzīmēšana nu jau pieder pagājībai. Jubilejas sezonas drudzi tā uzjundīja diženu vēstures vētīšanu un vērtēšanu, nereti cēla dienas gaismā pat jaunas atklāsmes. Atkal un atkal atcerējāmies tēvus-dibinātājus, Atmodas garu, strēlnieku dvēseļu puteņus, Brīvības cīņas. Latvju varoņu un valsts pamatlicēju pulku pārlūkojot, atkal īpaši daudzināts tika arī Zigfrīds Anna Meierovics (1887-1925), pirmais Latvijas Ārlietu ministrs, kā ari divkārtējs Latvijas Ministru prezidents (1921-1923), Latviešu Zemnieku savienības līdzdibinātājs.
Tas vīrs, kurš panāca Latvijas starptautisku atzīšanu un ieveda to Tautu savienības saimē. Uz sarunām ar Rietumu lielvarām tika sūtīts Latvijas provincē audzis puisis, kas 1918. gadā bija tikai kādus 30 gadus jauns.
No tāda šķietami vismazāk varētu gaidīt šādai misijai nepieciešamo stāju, prasmes un zināšanas. Tomēr paradoksālā kārtā Eiropas diplomātisko salonu rafinētos lauvas viņš spēja pārsteigt ar dendija eleganci, prasmi valkāt fraku un cilindru un smalki izteikties svešās valodās. Un, galvenais, viņš spēja mērķtiecīgi virzīt Latvijas atzīšanas norises.
HAIMS, ANNA UN ZIGFRĪDS - MĪLA UN LĀSTS
Zigfrīds Anna Meierovics bija Durbē dzimis kurzemnieks. Bet nākamā Latvijas Ārlietu ministra un ministru prezidenta tēvs, ebreju ārsts Haims Meierovics (1855-1913) nāca no Kuldīgas, no ļoti reliģiozas jūdu ģimenes.
Un viņa vecāki nu nekādi nesaprata dēla «nodevīgo» ieceri precēt meiteni ne iz savējo vides. Izredzētā bija jauna un smuka latviete, Kabiles skolotāja Anna Filholde (1860-1887). Haims viņas dēļ kristījās un pieņēma jaunu vārdu - Hermanis. Kurzemes Romeo savu Džuljetu Annu par sievu apņēma 1885. gadā. Un par šādu «nāves grēku» tika atzīts kā galīgi «nekošers» un no ebreju dzimtas uz visiem laikiem izraidāms.
Anna, pabeigusi Kuldīgas augstāko meiteņu skolu, darbojās kā mājskolotāja pie baroniem fon Bordeliusiem. Varētu jau šķist - re, kur ir tas Zigfrīda žilbinošā džentlmenisma avots. Un nevis hipotētiska Oksforda vai Kembridža. Bet iegadījās tā, ka smalkas ietekmes iespējamību pēc zēna dzimšanas slēdza mātes nāve. Tad nu tikai kāda gēnu inteliģentisma bifurkācija varēja tik mīklaini veidot vienu no izcilākajām personībām Latvijas vēsturē.
Lāsta un likteņa piemeklētais Haims Hermanis nu attapās pie tik neilgi peldējušā laimes kuģa drupām. Un deva jaundzimušajam dēlam vēl otru, mātes piemiņai veltītu vārdu - Anna. Latvijas kultūrā īpaši rets gadījums. Tas arī bija pēdējais, ko vēl paliekošu jaudāja dziļā sabrukumā un depresijā nonākušais Zigfrīda Annas tēvs, kurš vadīja laiku psihiatriskajās klīnikās un nodzīvoja līdz I Pasaules kara slieksnim.
Savukārt Zigfrīds auga latviskā vidē, kur, domājams, arī brieda nacionāla apziņa, un guva ļoti labu cara laiku izglītību ekonomikas un tirdzniecības jomā, kas ne mazāk noderēja vēlākās Latvijas valsts izveidē.
Līdz pat mūsdienām Meierovica sakarībā ik pa laikam tiek apcerēta viņa pusebrejiskā izcelsme, nereti ar ksenofobiska aizdomīguma pieskaņu. Lai gan tiešā veidā tas uz Zigfrīdu Annu Meierovicu neattiecas, tomēr šajā sakarībā der arī atcerēties, ka Latvijas neatkarības cīņās piedalījās ap 1200 ebreju - gan kā jauniesauktie Latvijas armijā, gan kā brīvprātīgie. Tur bija 31 ebreju virsnieks. Par varonību pieci ebreji tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Daudzi saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Ap 50 krita kaujās par Latviju. Daudzu citu veterānu dzīvības tika izdzēstas vēlāk holokaustā, kur dažkārt roku pielika arī vecie cīņu biedri. Bet arī to Zigfrīds Anna Meierovics vairs nepieredzēja.
LOKS NOSLĒDZĀS KURZEMĒ
Latvijai kalpošanas monumentālā misija tika pildīta jau septiņus gadus, kad dīvainā fatālisma slazdā krita tās spožākais bruņinieks Zigfrīds Anna Meierovics. 1925. gada 22. augustā viņš iepauzēja valsts darbus, lai apmeklētu bērnus Gunāru, Helmutu un Rūti un pirmo sievu Annu Filholdi. Tālab ar vaļēju Mercedes Benz faetonu viņš tika vests uz Tukuma novada Sēmes pagasta Druķiem, kur tie visi pa vasaru mitinājās. Saimes pulks un pat arī suns Zigfrīdu un tā šoferi sagaidīja uz ceļa kādus 3 km ātrāk. Kurš gan negribēja pavizināties ar lepno ministra auto?! Taču Brizulē (tikai 2 km no galamērķa) uz Tukuma-Raudas ceļa notika šķietami maznozīmīga avārija. Auto, pavisam niecīgā ātrumā apbraucot remontē-jamā ceļa bedri, lēnīgi ieslīdēja grāvi un apgāzās. Visi braucēji ātri izlēca, un neviens necieta. Tikai Zigfrīds Anna Meierovics bija beigts un pagalam, jo auto ar sānu malu uzkrita galvenajam pasažierim virsū un lauza tā galvaskausu un kakla skriemeļus.
Sekoja grandiozas visnacionālas bēres, latvju tauta augstu novērtēja savas valsts lielā jundītāja un arhitekta nopelnus. Zigfrīds Anna Meierovics tika guldīts Rīgas Pirmajos Meža kapos, kur viņa atdusas vieta apbedījuma kalniņā vainagota ar tēlnieka Žaņa Smiltnieka 1929. gadā granītā kalto izcili emocionālo un stalto pieminekli - sērojošo latvju zelteni.
Varbūt, lai traģēdija iegūtu vēl šekspīriskākas aprises, providence to finalizēja ar Zigfrīda Annas Meierovica toreizējās sievas Kristīnes Meierovicas (Bakmanes) nošaušanos, kas notika tikai tris mēnešus pēc bērēm. Tas noteikti bija mokpilns periods smagu un neizturamu pašpārmetumu dzirnās. Jo tieši viņa uzstāja uz traģisko autobraucienu (lai vakarā paspētu kopā uz koncertu), pretēji Zigfrīda sākotnējai iecerei doties uz Tukumu ar vilcienu. Var jau gadīties, ka šādi tika paglābts vilciens. Bet mīlošā sieva še nu guva mūžīgo mieru, gulstot līdzās vīram.
UZ TUKUMU - MONTANA SACRA
Mūsu laikabiedru apziņā Zigfrīds Anna Meierovics, šķiet, vairāk jaušams vēstures dūmakā, zilās horizontu tālēs, kā tāds Montana Sacra. Kā jau astrāla Latvijas valstiskuma leģenda. Tās atzīšanas Lāčplēsis. Gan atkārtoti brīves laiki, gan valsts simtgade dod mums jaunas iespējas un sparu ari atmiņas asināšanai. Arī attiecībā uz Meierovicu, kura vārds nodzīvotajā padomju pusgadsimtā kā jebkas «buržuāziski nacionālais» tika krietni nīdēts, retušēts un gaisināts. Tagad šī aplamība tiek kaut nedaudz labota. Simtgades priekšvakarā, 2018. gada 15. novembrī, Tukumā (pilsētā, kur Meierovics jaunībā kādu laiku dzīvojis un skolojies), skvērā pie Lielās un Jaunās ielas krustojuma tika atklāts gana netradicionāls piemineklis tādam cilvēkam, kādiem parasti uzliek tik tos tradicionālākos. Uz šādu soli - pārkāpt rutīnu un kanonus - vairāk mēdz sadūšoties gados un sirdī jauni cilvēki. Un uz to, šķiet, vedināja arī Zigfrīda Annas Meierovica pieminekļa konkurss. Tā finālā kā uzvarētāji skaidri iezīmējās radoši trauksmaināki autori - tēlnieki Zane Ēlerte (tagad Kalniņa), Matīss Kalniņš un arhitekte Liene Līce. Tas nu noiets posms, ko nu redzam spožā iznākumā - mākslas darbā un pilsētvides objektā, par kāda esamību savā vidē varētu krietni paskausties arī metropole Rīga. Pieminekļa pamatformu, kas novietota uz spoguļgluda pulēta tērauda kuba pamatnes, veido no mazākiem sarkanīga granīta taisnstūra blokiem un blociņiem «sakabināts» monumenta ķermenis. Mākslinieki šādu akmens elementu kārtojumu asociē ar pikseļiem, bet varam salūkot arī analoģiju ar lego principa konstrukcijām. Tās dimensijas saskanīgi ar laukuma un vides mērogu, aptuveni ar aci vērtējot, granīta daļai varētu būt 4 x 2 x 1 m (bet kopā ar metāla postamentu - h =5 m). Uz un ap telpiski izteiksmīgo pamatapjomu veidojas vēstījuma dramaturģija un simbolisms.
Placinātās granīta daļas kopformā un frontālajā siluetā var rast tendenci uz krusta zīmēs attīstību. Paliek gan atklāts jautājums, vai vispār un cik lielā mērā autori še būtu gribējuši akcentēt topošās valsts piederību kristī¬gajai pasaulei. Jo Latvijas atzīšanas laikmetā, šķiet, šāds jautājums a priori bija skaidrs un īpaši netika cilāts. Toties klucīšu krāvuma estētika jau pavisam tieši saistās ar tolaik, 20. gados, dominējošu modernās mākslas izpausmi - kubismu. Pieminekļa risinājumā tieši šāds kubokonstruktīvais princips ir kā visa mākslas darba ideoloģijas atslēga - konstruēt un būvēt jaunu valsti, Latviju. Izcili veiksmīga mākslinieciska parafrāze. Un kopumā pat nedaudz provokatīvs tēlainības izlēciens mūsu pieminekļu kultūras visai rātnajā kopumā. Arī tas tikai priecē. Un padara šo objektu par īpašu apskates mērķi, kura dēļ vien ir vērts traukties «uz Tukumu, pēc smukuma».
L-veida laukuma asimetriskajā centrā pozicionētais piemineklis ar savu uzirdināto arhitektūru nenoliedzami spēlē «pirmo vijoli». Tā masa pavisam metafiziski it kā nepakļaujas gravitācijai. Ilūzija, kas patiesi rodas, pateicoties pamatnes kuba spoguļrefleksijām. Tur pavisam spokaini un stiklaini atstarojas tikai apkārtnes plaknes, atstājot masīvo pieminekļa ķermeni bezsvarā lidināmies zilā gaisā. Arī še varam saskatīt kādu elegantu metaforu - Latvijas valsts rašanās brīnumainais raksturs, kā gaismas pils iz ezera, kā Jēzus augšāmcelšanās, kā acīmredzamais neticamais...
Šis ir ļoti atraktīvs triks ar avangardisku piesitienu teju maģiska minimālisma garā. Mākslinieciska «trusīša izvilkšana» no džentlmeņa cilindra. Bet, kungi, Meierovics tak’ bija džentlmenisma etalons! Un ari viņš lieliski tika galā ar «trusīšiem». Bet tieši šādi traktējot pamatnes risinājumu, autori tikuši galā ar uzmācīgo tradicionālisma gravitāciju, kas ari še draudīgi uzglūn. Ir rasts pozitīvs balanss starp akadēmismu pieminekļu klasiskā komponēšanā un ilgoto novatorismu, neieslīgstot avangarda radikālismā. Ir līdzsvarots «vienkāršā cilvēka», kā arī oficiozā viedokļa konservatīvisms ar itin cilvēcīgu vēlmi būt laikmetīgiem, bez naftalīna un kultūrseniluma. Un tajā pašā laikā - apejot niknāka radikālisma krāces, kas sabiedriskajā telpā pārtop par kašķu atvariem, kā nesen gadījumā ar Pērtiķi astronautu. Autori ir izmantojuši mūsu pieminekļu jaunrades praksē reti izmantotu paņēmienu - sintēzi ar dizainu. Te jāpaskaidro, ja dizainu neuzlūkojam kā totālo un universālo metodi, bet gan tā sākotnējā nozīmē - kā lietu estētiskas un funkcionālas optimizācijas paņēmienu. Meierovica piemineklim piemita šādas dizainiskuma kvalitātes. Piemēram, lai sasaistītu divdaļīgo monumenta kompozīciju lielākā veselumā, pamatnes metāla materiāla elementi aplikatīvi ietverti ari granīta kuboveidojuma ķermeni. Tie raisa tematiski kopsaskanīgas asociācijas ar sarkanbaltsarkano karogu.
Savukārt tālāk seko meistarīgs tango solis uz otru pusi - postamenta kuba parādes plaknē iekomponēts veltījuma uzraksts ZIGFRĪDS ANNA MEIEROVICS. Tā burtu materiāls - sarkanais granīts, no kura veidots ari pats piemineklis. Teksta zīmes še neticami precīzi iegremdētas jeb iegrieztas metāla plaknē un izlīdzinātas līdz ar tās virsmu. Kāda perfekta mākslinieciskas «šaha partijas» atklāsme!
Un, visbeidzot, pieminekļa vainagojums - fasādes plaknes granīta kaltais portrets. Skaists - ka ne aci atraut. Tā vien slīd pa gludajiem līniju lokiem. Veidojums nav autonomi nodalīts, bet pilnībā integrēts kubu krāvuma struktūrā, pat ar tās nosacītiem konstruktīviem formas pārrāvumiem valstsvīra tēlā. Ļoti precīzs un patiess vēstījums - Meierovica personība un Latvijas valsts ir kā viens veselums. Portreta traktējumā jaušama ļoti viegla ģeometrizācija, kā iz kubisma laikmeta, lakoniskums, precīza fotoreālistiska skaidrība. Nekādas artistiskas ekspresijas, vibrācijas un uzirdinājumu. Tikai teju ēģiptiska, nopulēta un uz mūžību vērsta vienkāršība. Arī šeit pavīd grafiskā dizaina metodika, kādu parasti rodam, piemēram, monētu vai medaļu portretu veidojumos. Lielisks apliecinājums mākslinieku koncepcijas skaidrībai, konsekvencei un disciplīnai.
Kā daudziem mākslas darbiem, ari še nozīmīga loma «ierāmējumam», skvēra jeb mākslas darba ekspozīcijas laukuma dizainam, ar ko darbojusies projekta arhitekte Liene Līce. Skvērs ar pieminekli veidots radniecīgā formu valodā un materiālos. Varam baudīt harmonisku ansambļa saskaņu. Pret līdzās esošajām dzīvojamām mājām vērstajā pusē iekopts apstādījumu norobežojums. Laukuma malās novietotas sēdvietu saliņas, kuru betona formās ari nolasām pieminekļa stilistikai tuvu radniecību. Turpat līdzās kā goda sardze rindojas oriģināli metru augsti gaismekļi, melnmetāla prizmatiski stabiņi ar baltiem gaismas kubucīšiem galvgalā. Līdzās arī liela metāla plakne kā atdalījums no pieminekļa pamatnes, kuras funkcija - nest publikai plašāku informāciju par novietoto mākslas darbu. Visu laukumu klāj gaišs betona segums, kura askētiskais plašums it kā vedina skatienu fokusēties tikai uz monumenta stalto stāvu.
PILIENI MEDUS PODĀ
Kā gribētos palūkoties uz monumentu latvju «saules mūža» divsimtgadē. Vai pat tikai 150-gadē... Ja tik’ tur vēl kāds latvis vispār būs, ja tik’ Meierovica lolojumu nepiemeklēs ziepju burbuļa liktenis. Bet nu pieņemsim, ka tomēr un par spīti visam... Urdošas ir bažas par pieminekļa ilgtspēju. Skaidrs, ka tā nav ne Zaļkalna Cūka, ne ari māmiņa, kur šādas pretenzijas ir jau «uz pieres rakstītas». Un ir jau ari neticami spēcīgi vēsturiski un klasiski piemēri ar gana irdenu struktūru, bet tomēr gadsimtiem ilgu noturību. Par provi, slavenās Maču Pikču būves Andu kalnos. To akmeņu bezcementa salaidumos joprojām i ne žiletīti nevarot iestarpināt.
Vai tā būs ari Tukumā? Daudzi tehniski līdzīgi gadījumi latvju zemē liec svaru kausus par labu «cūkas» principam. Jo tik daudzkārt ir vērots, kā akmeņu plāksnes uzsāk ceļu projām no sākotnējās vienotības gan arhitektūrā, gan dažādos pieminekļos. Bet šeit vēl arī daudzi metāla elementi. Posts ar tiem, piemēram, nesen atklājās Sandro Čhaidzes dizainētajā Barikāžu piemiņas zīmē pie Saeimas nama Vecrīgā. To nācās nomainīt pret pilngranīta analogu, jo tekstu metāla burti izrādījās augstākā mērā vandāļnedroši. Agresīvs ir tā sauktais laika zobs, bet vēl agresīvāks ir ari «mierīgais iedzīvotājs» jeb huligāns.
Savukārt kritikas sadaļā «Ja šo būtu taisījis es» varētu norādīt uz pieminekļa placināto veidolu un paust vēlmi pēc lielāka treju dimensiju izvērsuma. Tēlniecība tā ir gauži dabīga izpausme, kas te it kā pati par sevi uzprasās. Autoru lēmums un motivācija par labu pretējai ievirzei paliek neskaidrs. Bet, domājams, trešā dimensija ziedota par labu skaidrākam siluetam un grafiskajai izteiksmībai, ko plakne, protams, izceļ daudz spēcīgāk.
Arī arhitekta lauciņā kāds kriksītis lai top iemests. Piemineklis nu jau pāris gadus veic savu patstāvīgo dzīvi, kas, izrādās, nav domājama bez itin latviskās puķošanās. Ziedu klātbūtne nav retums, bet arhitekte šo funkciju it kā nav paredzējusi. Un tā nu mēs vērojam monumenta pakāji, kur tautas simpātiju motivētās dabas veltes kārtojas daudzkrāsainos spainīšos un stikla burciņās. Šī norise mākslas darba scenārijā, šķiet, nav bijusi paredzēta un atstāta stihijas varā. Lai gan arī še varēja risināt gana atraktīvu dizaina uzdevumu - kur un kā likt ziedus, piemiņas svecītes...
GANDARĪJUMS
Dažas maznozīmīgas kritiskas piebildes nekādi nemazina daudznozīmīgā Latvijas kultūras sasnieguma vērtību. Tā ir pērle, kuru gribas baudīt un aplūkot nevis garām skrienot, bet gan apkārt ejošā formu glāstīšanā vai ilgstošā vērojumā, uz soliņa sēžot. Kā to mēdzam smalkos muzejos darīt pie lielu meistaru darbiem. Tagad arī Tukumā.
Pārbublicēts no žurnāla Latvijas Architektūra
Žurnāla formāts:
TEKSTS JĀNIS BORGS
FOTO JĀNIS LEJNIEKS