Šī raksta galvenais uzdevums – drošināt cilvēkus izšķirties par audžubērna pieņemšanu ģimenē. Vērtēt ieguvumus ne tikai atnākušajam mazajam cilvēkam, bet arī pašiem audžuvecākiem. Protams, arī apzināties riskus.
Laika skrējienu apturot
Pirms 20 gadiem Latvijā savu darbību uzsāka pirmās audžuģimenes. Nu jau tālajā 2004. gadā Kandavā uz apmācībām pulcējās vienpadsmit Tukuma, Jaunpils, Viesatu, Brocēnu un Kandavas novadu ģimenes. Mācību noslēgumā apliecības jaunajām audžuģimenēm pasniedza toreizējais bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks.
Laiks ritējis strauji. Noticis un arvien turpinās deinstitucionalizācijas process, proti, samazinājies bez vecāku gādības palikušo bāreņu skaits aprūpes iestādēs, šobrīd ap 500 bērnu. Savukārt audžuģimeņu skaits ir pieaudzis, un viņu aprūpē ir ap 1450 bērnu. Tomēr arvien audžuģimeņu skaits ir nepietiekams, lai nodrošinātu mājas visiem bērniem.
Laikā, kad ļaudis gatavojās Lieldienām un Kristus augšāmcelšanās svētkiem, audžuģimenes sanāca kopā atbalsta centrā “Terēze”, lai dalītos pieredzē, atskatītos uz gadu gaitā izaudzināto bērnu likteņiem un priecātos par saviem personīgajiem ieguvumiem.
Kā tas ir, izšķirties kļūt par audžuģimeni? No vienas puses, nedrošība, neziņa par to, kā būs. No otras puses, ja nepamēģināsi, tu pavisam noteikti nezināsi, kā būs.
Savējie vai svešie?
Vai uzņemtie bērni ir svešie? Un ja tā – kad viņi kļūst par savējiem?
No dažādiem audžuvecākiem uz šo jautājumu bija ļoti līdzīga atbilde: kāda starpība – mans vai cita bērns?! Viņš ne pie kā nav vainīgs un jāpieņem, kāds viņš ir.
Te neder tik pazīstamais dalījums “mans – tavs”. Te esam mēs! Mazajam cilvēkam ir sabrukušas paša mājas, un mēs viņam kļūstam par ģimeni… par mammu un tēti.
Svarīgi atcerēties, ka viņi nāk ar savu emocionālo un psiholoģisko bagāžu. Citiem vārdiem, ar saviem “zābaciņiem kājās”. Savukārt jaunajiem audžuvecākiem atnācējs sākumā ir kā balta lapa. Vajag diezgan ilgu laiku, kamēr viņus iepazīst, saprot un, pats galvenais, kamēr viņš sāk uzticēties…
Jā, ir liela atbildība, kura jāuzņemas, bet, arī savus bērnus audzinot, ir tikpat liela atbildība. Tāpat ne vienmēr sanāk tā, kā izsapņots un pārsāpēts. Dažreiz ir pat tā, ka pieņemtais bērns vairāk novērtē mūsu rūpes un darbu kā savējais.
Kas sniedz gandarījumu?
Uz jautājumu audžuģimenēm, kas sniedz gandarījumu par izaudzinātiem bērniem, neskatoties uz pārdzīvoto un smagiem brīžiem, atbildes bija universālas:
Mēs esam kļuvuši bagātāki.
Lai kur savā dzīvē dodas izaudzinātie bērni, viņi atgriežas. Daudziem no viņiem mūsu kopējās mājas vienmēr paliek kā atbalsta un ģimenes siltuma avots, kā mīļa vieta, kur atgriezties. Mūsu bērni ir mūsu skolotāji.
Cilvēks pēc dabas ir slinks, bet, ja mājās ir bērni, tu esi spiests iet, kustēties, apmeklēt, braukt, organizēt, just līdzi… tas nāk atpakaļ. Daudzkārtīgi un daudzreiz.
Mūsu ieguvumi
Andris un Inese Geki – Nav bijis viegli, mācāmies pacietību, mācāmies elastību. Jāapgūst jaunās tehnoloģijas, jāiet līdzi laikam. Bērni aug, prieks un gandarījums par to, ka izdevies.
Santa un Austris Paegleskalni – Viņi mūs iemāca mīlēt un pateikt, ka mīlu, jo šie bērni pieprasa mīlestību, kuru nav saņēmuši. Mājās nav vairs garlaicīgi, nav klusuma un kārtības, toties ir prieks un dzīvīgums.
Irina Limare – Es arī mācos, ļauju sev daudz ko darīt citādāk, ir citas prioritātes. Esmu visu laiku tonusā, nav jāapmeklē sporta zāle, esmu lietas kursā par visu jauno, ar ko dzīvo mūsu bērni. Prieks, ka viņi iemācās arī pamatlietas, piemēram, izsaukt ugunsdzēsējus.
Dace Oliņa – Nav laika novecot, visu laiku jāmācās. Bērni, pateicoties mums, atrod savu vietu dzīvē. Viņiem vajadzīgs apskāviens, tie ir mani bērni un mani mazbērni.
Larisa un Normunds Bērziņi – No bērna mutes rīts sākas ar tēti un mammu! Nevaru atļauties būt dusmīga, iemācījos vienmēr smaidīt. Sarežģīts puisis pateicībā saka: tādus kā mani neviens neņem, bet tagad es zinu, kā ir būt ģimenē…
Jānis Samauskis – Jābūt kompromisam, elastības prasmei. Jābūt stingram, bet jāprot arī atrast vidusceļu. Pateicoties saviem bērniem, esmu iepazinis visas iespējamās tiesībsargājošās iestādes, esmu iemācījies priecāties par maziem sasniegumiem, maziem solīšiem. Bērni mācījās gatavot ēst, rūpēties par ģimeni. Kad bērnu nav mājās, pie galda nepierasts klusums.
Raita Karabeško – Bērni savās īsajās dzīvītēs ir tik daudz ko pārdzīvojuši, brīžiem liekas, prātam neaptverami. Bet ir liels gandarījums, redzot, kā bērns nāk ārā no smagas vardarbības un tiek dziedināts, kā notic sev un pieaugušajiem, kā attīsta savus talantus, iegūst godalgas par sasniegumiem.
Solvita Arāja – Iemācījos pacietību, priecājos, ka brauc ciemos, apsveic… Tu dod iespēju bērnam dzīvē ko sasniegt un esi viņiem kas ļoti svarīgs.
Māra Veldre – Es neskatos pasē, nečīkstu, ka man sāp te vai tur, eju un daru. Jaunību! Nav laika būt vecai. Man vaicāja, ko esmu zaudējusi, piemēram, brīvo laiku… atbildēju, ka esmu taču kopā ar ģimeni, man problēmas ir tai brīdī, kad visus palaižu uz skolu un palieku viena. Esmu optimiste, zinu, ka viegli nav, bet tas ir tā vērts. Kad bērns pasaka – mammu, es tevi mīlu. Kad atnāc mājās un tev ir uzzīmēts zīmējums ar savām mazajām rociņām, varbūt pirmais dzīvē – tas ir tas gandarījums. Kad pasaka skolotājai – man ir vislabākā mamma… ne mamma, bet tieši ģimene – nu, ko vēl?!
Gunta Gasūna – Nesatraukties par to, kas pāries. Ejam cauri šim etapam pa soļiem, ar smaidu.
Aija Dzierkale – Man jau izveidojusies atkarība, domāju, tagad atpūtīšos, darīšu sev tīkamas lietas, bet atskan bāriņtiesas zvans, un es braucu un vedu bērnu mājās. Esmu palikusi daudz mierīgāka, vieglāk uztveru pusaudžu izdarības, zinu, agrāk vai vēlāk tas pāries. Nav vairs sakāpināto emociju, ticu, būs labi. Un galvenais – jūtos mūžīgi jauna.
Laima Grante – man ir ekskluzīva iespēja 60 gados aiziet dekrētā un bērna kopšanas atvaļinājumā. Esmu iemācījusies mācīties, šogad kopā ar audžudēlu pabeidzu 9. klasi un tagad sākšu jau kuro reizi iet 1. klasē. Patīk. Esmu kļuvusi disciplinētāka, un abi ar vīru ievērojam ģimenes noteikumus, nevaram atslābt, jo bērni no mums mācās.
Iveta Kiršblūma – Esmu apguvusi jaunas kompetences, iemācījusies pielāgoties. Nu jau 12 gadus apmeklēju bērnudārzā māmiņu svētkus un jūtos ļoti labi. Šobrīd ar vīru plānojam, kā iekārtot pagalmu, kur likt baseinu, batutu, lai bērniem būtu labi un droši.
Tiem, kas apsver iespēju uzņemt ģimenē audžubērnus, – turpmāk katru mēnesi atbalsta centrā “Terēze” tiks organizēti sarunu vakari, kuros tiksimies ar pieredzējušām audžuģimenēm un jomas speciālistiem.
Aicinām uz pirmo tikšanos 15. maijā plkst. 18.00, Tukumā, Pils ielā 11, pieteikšanās pie Lienes, tālr. 22016391.
