3 izrakumi Durbe kalpu maja DP bruzis foto L lielmane 10.11.2020Arheoloģiskās izpētes gaitā pie Durbes muižas kalpu mājas atrastās senlietas, tostarp neliela porcelāna stājfigūra, papildinās Tukuma muzeja arheoloģijas kolekciju. Izpēte ir saistīta ar Durbes muižas kalpu mājas glābšanas projekta realizāciju un tos finansē Valsts Kultūrkapitāla fonds un Tukuma novada pašvaldība.

Arheologa Dr. hist. Rūdolfa Brūža vadībā 2020. gada septembrī atrakti un izpētīti kalpu mājas pamati ēkas iekšpagalma daļā. Iepriekš arheoloģiskie pētījumi veikti 2012. gadā, kad elektrības kabeļa tranšejas rakšanas laikā arheologa Mārtiņa Rušas vadībā tika identificēts senāku pamatu fragmenti kalpu mājas vecākā korpusa ziemeļu un dienvidu galā. 2014. gadā arheoloģes Unas Cines vadītie uzraudzības darbi veikti uz dienvidiem no kalpu mājas, siltumtrases tranšeju rakšanas gaitā. Kalpu mājas arhitektoniski mākslinieciskās izpētes darbus 2018.–2019. gadā vadīja un atjaunošanas koncepciju sagatavoja mākslas zinātnieks Dainis Bruģis.

Kalpu māju veido divas dažādos periodos būvētas ēkas, kas novietotas viena otrai perpendikulāri. Kalpu mājas vecākais korpuss jeb garenkorpuss novietots pie pagalma. Mākslinieciski arhitektoniskajā izpētē konstatēts, ka tas būvēts 18. gadsimta beigās, kad muiža piederēja fon Grotusu dzimtai. Īsas ziņas par kalpu mājas garenkorpusu rodamas arī 1809. gadā sastādītajā Šlokenbekas muižas Durbes pusmuižas ēku un inventāra aprakstā. Garenkorpuss un arī apkārtmūris attēlots arī senākajā Durbes pils kompleksa un parka plānā, ko eksperti datē ap 1820. gadu, kad muiža piederēja grāfam fon Mēdemam.

Izpētot kalpu mājas garenkorpusa iekšpagalmam pieguļošo pamatu daļu, atsegta līdz 1,1 m plata bruģēta apmale, kas izlikta no galvas lieluma granīta akmeņiem, ar kritumu muižas apkārtmūra virzienā. Tranšejas ziemeļu galā apmale veidota no lieliem granīta akmeņiem. Garenkorpusa abos galos atrodas pagrabi. Ēkas ziemeļu gala pagraba senākā noeja aizmūrēta jau 19. gadsimtā ar māla ķieģeļiem. Izpētes laikā to atsedza arheologi un konstatēja, ka mūrī viena ķieģeļu rinda likta laideniski, otra – galeniski, tomēr regulārs krusta sējums aizmūrējumā nav nolasāms. Aizmūrējuma apakšā, pagraba grīdas līmenī, no trim ķieģeļiem izmūrēts neliels atvērums, kas varētu būt kalpojis kā drenāžas kanāls. Garenkorpusa pamati mūrēti no dažāda izmēra granīta akmeņiem, kas rindās līdzināti ar skaldītu granīta akmeņu šķembām. Pamati iebūvēti visai sekli – to pēda vietām atsegta vien 70 cm zem mūsdienu zemes virsmas.

Kalpu mājas garenkorpusa ziemeļu stūrī, nedaudz virs bruģa virsmas, arheologi ievēroja kādu pamatos iemūrētu apstrādātu akmeni. Tā horizontālajā virsmā redzams segments un vertikāli izurbts caurums, kas visticamāk kalpojis vārtu viras kāša tapas ievietošanai. Ap 1820. gadu datētais Durbes plāns liecina, ka kalpu mājas iekšpagalmu ietvēra muižas apkārtmūris. Plānā ar zīmuli iezīmēta kāda līnija no kalpu mājas garenkorpusa ziemeļu stūra līdz apkārtmūrim. Tā vedina domāt, ka kalpu mājas iekšpagalms, kurā noritējusi saimnieciska dzīve, bija sadalīts divās zonās ar nožogojumu, kurā bija vārti.

Kalpu mājas jaunākais korpuss jeb šķērskorpuss uzbūvēts pēc 1820. gada. Tas novietots perpendikulāri garenkorpusam, izveidojot vienlenķa ēku. Šķērskorpuss ir būvēts uz stāvas nogāzes, tāpēc tā cokolstāvs veidots kā puspagrabs. Arī pie šīs ēkas sienas, iekšpagalmā bijusi bruģēta apmale, ko arheologi atklāja krietni zem mūsdienu zemes līmeņa, jo 19. gs. otrajā pusē tas uzbērts. Piebruģējums bija izlikts no galvas lieluma un lielāku izmēru granīta akmeņiem, kas ķīlēti ar mazākiem, šķeltiem akmeņiem. Apmale veidota 1,23–1,33 m platumā, ar kritumu apkārtmūra virzienā. Zem abu korpusu piebruģējuma pie ēku pamatiem tika atsegts blīvs sarkanā māla slānis, kas nodrošina hidroizolāciju. Šķērskorpusa pamati iebūvēti vairāk nekā 2 m dziļi, tie mūrēti no lieliem granīta akmeņiem kaļķu javā. Pamatu mūrējuma rindas līdzinātas ar skaldītiem granīta un dolomīta akmeņiem. Pamatos atsegtas divas lūkas, kas vēlāk aizmūrētas ar māla ķieģeļiem. Viena no tām kalpojusi par noeju pagrabā, bet otra izmantota virtuves ūdeņu noliešanai.

Izpētes darbos atrasti vairāki desmiti senlietu, to vidū divas 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Krievijas kapeikas, divi porcelāna pīpju fragmenti, zirga aizjūga detaļas un lielāks skaits porcelāna, fajansa, stikla un māla trauku lausku. Arheologi atrada arī nelielu 19./20.gadsimta mijas porcelāna stājfigūriņu, kas attēlo zēnu, tērptu laikmetam raksturīgā matroža kostīmiņā, un meiteni romantiskā cepurītē. Šī figūriņa vedina atcerēties daudzos nostāstus, ar ko tik bagāta Šlokenbekai piederošās Durbes muižas vēsture.      

Rakstu sagatavoja:

Arheologs, Dr. hist. Rūdolfs Brūzis

Tālr.: (+371) 26510765,

E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

 

Informāciju apkopoja:

Inese Šīmane

Tukuma muzeja

Komunikāciju nodaļas vadītāja p.i.

Tālr.: (+371) 2024700

E-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.